Notikumu kalendārs - Novembris, 2017

Nodarbību plāns

Cilvēku tirdzniecības lekciju e-kurss (MS Word) IOM

Ievads

Cilvēku tirdzniecības fenomens. Pēc Eiropas Padomes aprēķiniem, ikgadējs ar cilvēku tirdzniecību saistīto līdzekļu apgrozījums sasniedz 32 000 000 000 eiro gadā . Tiek atzīts, ka tā ir trešā ienesīgākā ēnu ekonomikas sastāvdaļa pasaulē pēc narkotiku un ieroču tirdzniecības. Cilvēku tirdzniecības pieaugums sakrīt ar saziņas tehnoloģiju un lēta starptautiskā transporta straujo attīstību pēdējo gadu laikā . Pēc Starptautiskās Migrācijas organizācijas aprēķiniem tikai Rietumeiropas valstīs katru gadu tiek pārdotas (ievestas) 500 000 sievietes. ANO norāda uz 4 000 000 cilvēku tirdzniecību visā pasaulē . ASV aprēķini norāda uz 600 000 – 800 000 cilvēku tirdzniecību pasaulē, no kuriem 80% ir sievietes un līdz pat 50% ir bērni. Pēc ASV kompetento iestāžu domām lielākā daļa šo sieviešu un bērnu tiek piespiesti nodarboties ar prostitūciju . Nav iespējams noteikt starptautiskajā mērogā patiesos apmērus šī nozieguma specifiskās dabas dēļ. Tas ir saistīts ar metodēm, kādas valstis un starptautiskās organizācijas izmanto statistikas vākšanai un apkopošanai (piemēram, dažas ar cilvēku tirdzniecību saistītās darbības sākotnēji var izpausties visai līdzīgi citam transnacionālajam noziegumam - migrantu nelikumīgai ievešanai). Attiecībā uz Latvijas Republiku ir jāatzīmē, ka kopumā tā joprojām tiek uzskatīta par cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes nevis tranzīta vai mērķa valsts. Aptuvenie statistiskie dati, pēc Latvijas Republikas Valsts policijas domām, ļauj secināt, ka „uz citām Eiropas valstīm, lai nodarbotos ar prostitūciju, katru mēnesi pārsvarā atkārtoti no Latvijas labprātīgi izbrauc vairāki desmiti sieviešu” . Taču atsevišķas tendences (piemēram, Latvijas tautsaimniecības rādītāji, jaunāko krimināllietu apstākļi ) ļauj prognozēt, ka vidējā termiņā (5-10 gadu laikā) Latvija, tāpat kā pārējās jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis, pakāpeniski pārtaps par mērķa valsti cilvēku tirdzniecības plūsmām no trešajām valstīm. Cīņa ar cilvēku tirdzniecību ir visai komplicēta. Šī elektroniskā lekciju kursa, kuru ir sagatavojusi Starptautiskā Migrācijas organizācija, mērķis ir veicināt sabiedrībā izpratni par tādu komplicētu parādību kā cilvēku tirdzniecība un sniegt ieskatu tās apkarošanas un novēršanas tiesiskajā regulējumā. Tas ir domāts jebkuram interesentam, kas vēlas izprast cilvēku tirdzniecības cēloņus un sekas, kā arī līdzekļus šīs parādības apkarošanai un novēršanai. Elektroniskais lekciju kurss ietver: • vēsturisku ieskatu starptautiskās kopienas centienos apkarot cilvēku tirdzniecību, • galveno starptautisko tiesību instrumentu, Eiropas Savienības tiesību aktu un Latvijas Republikas tiesību aktu normu, kas regulē cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas dažādus aspektus, apskatu. Ir jāatzīmē, ka lekciju kurss ietver daudz informācijas par tiesisku regulējumu, taču tas ir darīts galvenokārt nolūkā parādīt sabiedrības attieksmes izmaiņas attiecībā uz cilvēku tirdzniecības fenomenu XIX-XXI gadsimtos, nevis detalizēti iztirzāt tiesiskā regulējuma piemērošanas problēmas praksē. Lekciju kursa sastādīšanā ir izmantota literatūra un starptautiskie līgumi, Eiropas Savienības tiesību akti un Latvijas Republikas tiesību akti, kas publicēti līdz 2008.gada 1.septembrim. Lasītājiem pirms šī lekciju kursa izmantošanas ir ieteicams pārbaudīt, vai nav notikušas izmaiņas kursa saturā minētajos tiesību aktos. Lekciju kurss ērtu un viegli saprotamu shēmu veidā atspoguļo cilvēku tirdzniecības mehānismu un tā saturs (nodaļu uzbūve un shēmu izmantošana) atļauj to viegli pārveidot uzskates līdzekļos (piemēram, slaidos) ērtai izmantošanai auditorijā. Jebkāda materiāla izmantošanas gadījumā atsauce uz kursa īpašnieku (Starptautisku Migrācijas organizāciju) un kursa autoru (J.Gromovu) ir obligāta.

1. Cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas starptautiski tiesiskā regulējuma vēsture un attīstība

Šīs nodaļas mērķis ir sniegt pārskatu par cilvēku tirdzniecības definīciju, šī nozieguma apkarošanas un novēršanas starptautiski tiesiskā regulējuma pakāpenisku evolūciju XIX- XXI gadsimtos un tā daudzveidību. Nodaļā ir uzskatāmi parādīti galveno starptautisko līgumu prasību aspekti. Nolūkā veicināt šīs nodaļas satura labāku izpratni ir ieteicams izmantot arī šī kursa pielikumā esošās shēmas. Cilvēku tirdzniecībai ir sena vēsture. Vergu tirdzniecība bija viena no cilvēku tirdzniecības arhaiskajām formām, kas ilgu laiku bija parasta nesodāma parādība senajās vergturu valstīs. Verdzība un vergu tirdzniecība var būt uzskatīta kā mūsdienu cilvēku tirdzniecības pirmavotu. Kaut arī prakse pastāvēja arī antīkās civilizācijās Tuvajos Austrumos un Vidusjūras valstīs, tā kļuva vairāk saskatāma Romas Impērijas perioda ietvaros, un šīs Impērijas mantojums ir ietekmējis Eiropu un Ziemeļameriku. Romas impērijas pastāvēšanas beigās notika atteikšanās no verdzības un vergu tirdzniecības prakses, jo īpašnieki uzsāka savu vergu atbrīvošanu dažādu iemeslu dēļ (kristietības ietekme, augstās vergu turēšanas izmaksas un citi iemesli) . No XIII gadsimtā līdz XIX gadsimtam šāda verdzības forma pakāpeniski izzuda visās Eiropas valstīs. Sākot ar XIX gadsimtu, vergu tirdzniecība tika nosodīta, bet 1885. gadā Berlīnes konferencē 16 valstis pirmo reizi parakstīja Ģenerālo līgumu cīņai pret vergu tirdzniecību, tādā veidā padarot tiesības būt brīvam no verdzības par pirmajām cilvēktiesībām, kuras tika aizsargātas ar starptautiska līguma palīdzību . Zemāk tiek sniegts īss ieskats to starptautisko līgumu attīstībā XX –XXI gadsimtos, kas regulē verdzības, vergu tirdzniecības un cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas jautājumus.

1) Starptautiskais līgums par cīņu pret balto verdzeņu tirdzniecību

Gadsimtu mijā - 1899. gadā - tika izveidots Starptautiskais birojs cilvēku tirdzniecības novēršanai . XX. gadsimta sākumā cilvēku tirdzniecība tika sasaistīta ar sieviešu prostitūciju vai citādu seksuālo izmantošanu un tādēļ viens no pirmajiem starptautiskajiem dokumentiem cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai parādījās 1904. gadā, kad neliela grupa Eiropas valstu pieņēma Starptautisku līgumu par cīņu pret balto verdzeņu tirdzniecību. Tradicionālā verdzības un vergu tirdzniecības forma bija saistīta ar melno cilvēku pārvešanu no Āfrikas kontinenta uz Eiropu un Amerikas Savienotajām Valstīm daudziem nolūkiem. Ir jāņem vērā fakts, ka 1904. gada līgums, kā arī zemāk minētā 1910.gada Starptautiskā konvencija par cīņu pret balto verdzeņu tirdzniecību attiecās uz tā sauktajām baltajām verdzenēm un bija orientēti uz jautājuma risināšanu saistībā ar sieviešu ekspluatācijas novēršanu Eiropas valstīs (it īpaši Lielbritānijas sieviešu ekspluatāciju kontinentālajā Eiropā, kas bija visai nopietna parādība XIX gadsimta otrajā pusē). Vēlāk sākotnējo terminu „baltā verdzība” sāka attiecināt uz visiem cilvēku tirdzniecības veidiem un aspektiem Eiropā, it īpaši tirdzniecību prostitūcijas nolūkiem. Tādēļ Starptautiskajam līgumam par cīņu pret balto verdzeņu tirdzniecību bija visai ierobežota ietekme uz vergu tirdzniecību, jo tas nebija piemērojams ne vīriešu dzimuma vergiem, ne arī verdzenēm ar citu ādas krāsu. Līguma 1.pants norādīja uz „sieviešu un meiteņu iegūšanu amorālajiem mērķiem ārzemēs”. Šajā definīcijā vienlaikus ir saskatāmas gan verdzības pazīmes („iegūšana”), gan ekspluatācijas pazīmes („amorālajiem mērķiem”). Tomēr 1904.gada līgums atstāja balto verdzeņu tirdzniecības apkarošanas pienākumu katras dalībvalsts kompetencē, uzliekot tām vienīgi pasākumus informācijas apmaiņai, cietušo identifikācijai un nodarbinātības aģentūru uzraudzībai.

2) 1910.gada Starptautiskā konvencija par cīņu pret balto verdzeņu tirdzniecību

Pēc sešiem gadiem tika pieņemta nākamā konvencija šajā jomā — Starptautiskā konvencija par cīņu pret balto verdzeņu tirdzniecību. Konvencija saglabāja saikni starp prostitūciju un tirdzniecību, kā arī norādi uz tās piemērojamību tikai sievietēm. Tās 1.pants noteica: „Jebkurš, kas nolūkā apmierināt citas personas kaislības, ieguva, kārdināja vai aizveda, pat ar viņas piekrišanu, sievieti vai nepilngadīgu meiteni, amorālajiem nolūkiem, ir jāsoda, neskatoties uz to, ka dažādas darbības, kuras veido noziegumu, varētu tikt veiktas vairākās valstīs”. Kā izriet no šīs, mūsdienām nedaudz arhaiski skanošās definīcijas, tiek sodītas ne vien piespiedu kārtā veiktā balto sieviešu tirdzniecība, bet arī ar pašas sievietes piekrišanu veiktā. Konvencijas 3. un 5.pants paredzēja arī dalībvalstu pienākumus nodrošināt savos likumos pienākumu sodīt minētās kategorijas noziedzniekus un nepieciešamības gadījumā - izdot tos. Vienlaikus, jāatzīmē, ka jautājums par sieviešu turēšanu bordeļos netika iekļauts šajā starptautiskajā līgumā, jo tika uzskatīts par dalībvalstu kompetencē esošo.

3) 1921. gada Starptautiskā konvencija par tirdzniecības ar sievietēm un bērniem izskaušanu un 1933. gada Starptautiskajā konvencijā par pilngadīgu sieviešu tirdzniecības izskaušanu

Nāciju Līgas ietvaros pieņemtā Konvencija noteica, ka prostitūcija un seksuālā ekspluatācija ir uzskatāmas par cilvēku tirdzniecības sastāvdaļām. Taču par nopietnu pavērsienu būtu uzskatāms fakts, ka tā paplašina iepriekšminēto konvenciju regulējumu, atzīstot, ka jebkuras rases sievietes un abu dzimumu bērni var būt pakļauti cilvēku tirdzniecībai. 1933. gadā Nāciju Līga pieņēma Starptautisku konvenciju par pilngadīgu sieviešu tirdzniecības izskaušanu. Minētā konvencija bija attiecināma arī uz noziedzīgajām darbībām, kuras tika veiktas citā valstī. Par kopējo trūkumu varētu uzskatīt jautājuma par prostitūciju atstāšanu dalībvalstu kompetencē.

4) 1926.gada Konvencija par verdzību un 1930.gada Piespiedu darba konvencija

1926.gada Konvencijas par verdzību 1. pants sniedza detalizētu verdzības definīciju : „Verdzība ir tāds personas statuss vai stāvoklis, pār kuru tiek īstenota jebkura vai pilnīga vara, kas piemīt īpašuma tiesībām; Vergu tirdzniecība aptver jebkuru rīcību, kas saistīta ar personas sagūstīšanu, iegūšanu savā varā un nodošanu darbības nolūkā pakļaut to verdzībai; visas darbības, kas saistītas ar verga iegūšanu nolūkā to pārdot vai apmainīt; visas iegūtā verga pārdošanas vai apmainīšanas darbības nolūkā to pārdot vai apmainīt un vispār jebkura vergu tirdzniecības vai transportēšanas darbības.” 1930.gada Piespiedu darba konvencija 2.panta 1.daļa grozīja 1926. gada Konvencijas verdzības definīciju, paplašinot to ar sekojošo formulējumu „...termins "piespiedu vai obligāts darbs" nozīmē visu darbu vai dienestu, kas, draudot ar sodu, tiek kategoriski pieprasīts no ikvienas personas un attiecībā uz kuru persona nav brīvprātīgi pieteikusies.”

5) ANO 1948.gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

Deklarācijas 4. pants nosaka, ka „Nevienu nedrīkst turēt verdzībā vai piespiedu kalpībā; jebkāda verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta”. Deklarācijā noteiktais attiecināms uz jebkuru personu bez diskriminācijas pēc dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās izcelsmes, vecuma vai citām pazīmēm.

6) 1949.gada ANO konvencija par tirdzniecības ar cilvēkiem un par citu personu prostitūcijas ekspluatācijas izskaušanu

Konvencijā pēc būtības tika konsolidētas iepriekš minēto starptautisko līgumu normas. Taču jau nosaukums vien norāda, ka konvencijas izpratnē cilvēku tirdzniecība ir sieviešu un bērnu seksuālā ekspluatācija. Cilvēku tirdzniecības aspekti ir starptautiskās sabiedrības uzmanības lokā galvenokārt saistībā ar sieviešu un bērnu seksuālo ekspluatāciju. Tam ir zināms objektīvs izskaidrojums — daži speciālisti apgalvo, ka aptuveni 95% no cilvēku tirdzniecībā cietušajiem ir sievietes. Taču jāpiebilst, ka sievietes tiek izmantotas ne vien prostitūcijā, bet arī nodarbinātas citādi. Kopš minētās konvencijas pieņemšanas tika noslēgti vairāki starptautiskie līgumi, kuri skar cilvēku tirdzniecības jautājumus un kuri ir apskatīti šajā nodaļā. Minētais starptautiskais instruments ir piemērojams abu dzimumu pārstāvjiem. Tas nosaka, ka dalībvalstīm ir jāsoda jebkuru personu, kura „citu personu kaislības apmierināšanas vai kādā citā nolūkā” iegādājas, pierunā vai aizved projām citu personu prostitūcijas nolūkos, kaut arī ar pašas personas piekrišanu, ekspluatē citas personas prostitūcijā, pat ar šīs personas piekrišanu, kā arī uztur vai vada, vai apzināti finansē, vai piedalās bordeļa finansēšanā, apzināti atļauj vai izīrē ēku vai citu vietu, vai kādu to daļu citu personu prostitūcijai, gatavošanos šiem noziegumiem, mēģinājumus tos veikt, kā arī līdzdalību šajos noziegumos. Taču principā konvencija nepieprasīja no dalībvalstīm aizliegt pašu prostitūciju. Tās 6.pants nosaka: “Katra šīs Konvencijas Dalībvalsts apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atceltu vai atteiktos no jebkura pastāvošā likuma, noteikuma vai administratīvā rīkojuma, pēc kura rakstura personas, kuras iesaistās vai tiek turētas aizdomās par iesaistīšanos prostitūcijā, vai nu tiek pakļautas speciālai uzskaitei, vai tām ir jābūt īpašam dokumentam, vai arī kādiem citiem īpašiem uzraudzības vai pieteikšanās noteikumiem”. Turklāt Konvencija neņēma vērā prostitūcijas jaunas formas, tādas kā sekss tūrisms un citas seksuālās ekspluatācijas formas (piemēram, piespiedu darbu un laulības).

7) 1956.gada Papildus Konvencija par verdzības, vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un prakses izskaušanu

Minētā līguma 1.pants papildina verdzības definīciju ar verdzībai līdzīgajiem institūtiem un praksi: (a) parādu verdzība jeb statuss vai stāvoklis, kas rodas, pieprasot no parādnieka apsolīt viņa personiskos pakalpojumus vai tādus no viņa kontrolē esošās personas, kas var kalpot par parāda garantiju, ja šo pakalpojumu vērtība pēc saprātīga novērtējuma nav vērsta uz parāda likvidēšanu vai arī šo pakalpojumu ilgums un raksturs nav attiecīgi ierobežots un noteikts; (b) dzimtbūšana jeb tāds nomnieka statuss vai stāvoklis, kurš pēc likuma, paražas vai vienošanās ir spiests dzīvot un strādāt uz zemes, kura pieder citai personai, un sniegt dažus noteiktus pakalpojumus tādai citai personai par atlīdzību vai bez tās un kurš nevar brīvi mainīt savu statusu; (c) jebkāds institūts vai prakse, ar kuru palīdzību: (i) sieviete, bez tiesībām atteikties, tiek apsolīta vai izdota pie vīra par samaksu, kura izteikta naudā vai graudā viņas vecākiem, aizbildnim, ģimenei vai jebkurai citai personai vai grupai; vai (ii) sievietes vīram, viņa ģimenei vai viņa klanam ir tiesības nodot viņu citai personai pret samaksu vai citādi; vai (iii) sievietei pēc viņas vīra nāves ir jāpāriet mantojumā citai personai; (d) jebkāds institūts vai prakse, ar kuru palīdzību bērnu vai jaunieti, kurš nav sasniedzis 18 gadu vecumu, kāds no viņa īstajiem vecākiem vai viņi abi, vai aizbildnis nodod citai personai pret atlīdzību vai bez tās, lai izmantotu šo bērnu vai jaunieti, vai viņa darbu.

8) Starptautiskās Darba organizācijas 1957. gada Konvencija par piespiedu darba izskaušanu (C105)

Konvencijas 1. pants nosaka, ka dalībvalstis apņemas aizliegt piespiedu vai obligāto darbu un to nekādā veidā neizmantot: a) kā politiskas ietekmēšanas vai audzināšanas līdzekli vai kā sodu attiecībā pret personām, kurām ir atšķirīgi politiskie uzskati vai kuras tos pauž, vai arī kuras apliecina savu nostāju, kas ir ideoloģiski pretēja pastāvošajai politiskajai, sociālajai un ekonomiskajai sistēmai, b) kā metodi, lai mobilizētu un izmantotu darbaspēku ekonomiskajai attīstībai, c) kā līdzekli darba disciplīnas nodrošināšanai, d) kā sodu par piedalīšanos streikos, e) kā rasu, sociālās, nacionālās un reliģiskās diskriminācijas līdzekli.

9) 1966.gada ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām ar fakultatīvo protokolu

8. pants nosaka sekojošas prasības attiecībā uz verdzības izskaušanu: „1. Nevienu nedrīkst turēt verdzībā; visu veidu verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta. 2. Nevienu nedrīkst turēt nebrīvē. 3. (a) Nevienu nedrīkst piespiest izpildīt piespiedu vai obligāta rakstura darbu; (b) valstīs, kur kā sodu par noziegumu var piespriest brīvības atņemšanu, kas saistīta ar katorgas darbiem, 3.a) punkta noteikumi nav šķērslis katorgas darbu izpildei pēc kompetentas tiesas sprieduma, kas noteikusi šādu sodu; (c) ar terminu "piespiedu vai obligāta rakstura darbs" šajā punktā neapzīmē: i) jebkādu b) apakšpunktā neminētu darbu vai dienestu, kas parasti jāpilda personai, kura atrodas ieslodzījumā uz likumīga tiesas sprieduma pamata, vai personai, kura nosacīti atbrīvota no šāda ieslodzījuma; ii) jebkādu militāra rakstura dienestu, bet valstīs, kurās var atteikties no karadienesta politisku vai reliģiski ētisku motīvu dēļ, jebkādu dienestu, kas likumā paredzēts personām, kuras atsakās no karadienesta šādu motīvu dēļ; iii) jebkādu dienestu, kas ir obligāts ārkārtēja stāvokļa vai katastrofas gadījumā, kad apdraudēta iedzīvotāju dzīvība vai labklājība; iv) jebkādu darbu vai dienestu, kas ietilpst parastajos pilsoņu pienākumos.”

10) ANO 1979.gada Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu

Konvencijas 6.pants nosaka dalībvalstu pienākumu „apspiest visas sieviešu tirdzniecības un sieviešu prostitūcijas izmantošanas formas”.

11) 1989.gada Konvencija par bērnu tiesībām

Konvencijas 35.pants aicina novērst „bērnu laupīšanu, pārdošanu vai tirgošanu jebkuriem mērķiem vai jebkurā formā”.

12) Konvencijas par bērna tiesībām papildu protokols par tirdzniecību ar bērniem, bērna prostitūciju un bērna pornogrāfiju

Protokols paredz, ka tā dalībvalstīm ir jāaizliedz tirdzniecība ar bērniem, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju Protokolā noteiktajā kārtībā. Protokola 2.panta (a) punkts nosaka, ka „Tirdzniecība ar bērniem nozīmē jebkādu darbību vai operāciju, ar kuru jebkura persona vai personu grupa nodod bērnu citai par samaksu vai jebkādu citu atlīdzību”.

13) Konvencijas par bērna tiesībām papildu protokols par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos

Protokola 1.-3.panti nosaka virkni prasību dalībvalstīm: - jāveic visi iespējamie pasākumi nolūkā nodrošināt, lai to bruņoto spēku dalībnieki, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu, neņemtu tiešu dalību karadarbībās. - jāveic visi iespējamie pasākumi, lai 18 gadu vecumu nesasniegušas personas netiktu piespiedu kārtā vervētas to bruņotajos spēkos.

14) 1999.gada Bērnu darba ļaunāko formu konvencija

Konvencijas 3.pants nosaka, ka "bērnu darba ļaunākās formas" aptver: (a) visas verdzības formas vai praksi, kas līdzinās verdzībai, tādas kā bērnu pārdošana vai nelegāla tirdzniecība, parāda kalpība un dzimtbūšana, piespiedu vai obligātais darbs, tajā skaitā bērnu piespiedu vai obligātā rekrutēšana izmantošanai bruņotajos konfliktos; (b) bērnu izmantošanu, iegādi vai piedāvāšanu prostitūcijai, pornogrāfijas produkcijas ražošanai vai pornogrāfiskiem priekšnesumiem; (c) bērnu izmantošanu, iegādi vai piedāvāšanu nelegālām darbībām, jo īpaši narkotisko vielu, kā tās ir noteiktas attiecīgajos starptautiskajos līgumos, ražošanā un tirdzniecībā; (d) darbs, kas pēc sava rakstura vai apstākļiem, kādos tas tiek veikts, var kaitēt bērna veselībai, drošībai vai tikumībai.

15) ANO 1990.gada Starptautiskā Konvencija Viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu aizsardzībai

Tā nosaka, ka verdzības, dzimtbūšanas, spaidu un piespiedu darba aizliegumi attiecas arī uz citu valstu pilsoņiem vai bezvalstniekiem – viesstrādniekiem (migrantiem) un viņu ģimenes locekļiem, kuri uzturas kādā no Konvencijas dalībvalstīm. Konvencijas 11.pantā noteiktās galvenās prasības ir sekojošas: - Nevienu viesstrādnieku vai viņa ģimenes locekli nedrīkst turēt verdzībā vai dzimtbūšanā. - Nevienam viesstrādniekam vai viņa ģimenes loceklim nedrīkst likt veikt spaidu vai piespiedu darbu. Iepriekšminētais neizslēdz smagu darbu veikšanu pēc kompetentas tiesas sprieduma dalībvalstīs, kurās ieslodzījumu ar smagu darbu veikšanu var piespriest kā sodu par noziegumu. Savukārt jēdziens “spaidu vai piespiedu darbs” neietver: (a) jebkuru darbu vai pakalpojumu, kurš nav pieminēts šī panta 3. daļā un kuru parasti pieprasa no personas, kura atrodas ieslodzījumā pēc likumīga tiesas sprieduma, vai personas, kuras nosacīti atbrīvotas no šāda ieslodzījuma; (b) jebkuru pakalpojumu, kura izpildi pieprasa ārkārtēja stāvokļa vai nelaimes gadījumā, kas apdraud sabiedrības dzīvību vai labklājību; (c) jebkuru darbu vai pakalpojumu, kas veido daļu no parastajiem pilsoņa pienākumiem, tiktāl, ciktāl tas tiek uzlikts arī attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem.

16) 2006.gada Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

Minētās konvencijas 27.panta 2.daļa pievērš uzmanību personu ar invaliditāti iespējamajai ekspluatācijai, nosakot, ka „Dalībvalstis nodrošina, ka personas ar invaliditāti netiek turētas verdzībā vai kalpībā un vienlīdzīgi ar citiem tiek aizsargātas no piespiedu vai obligāta darba.”

Secinājumi: Kopumā pēdējo sešdesmit gadu laikā pasaulē tika pieņemta vesela virkne starptautisku līgumu, kas skar vairākus ar cilvēku tirdzniecības apkarošanu un novēršanu saistītus jautājumus, Šajos līgumos ir noteikti svarīgi dalībvalstu pienākumi, piemēram: 1) pienākums izstrādāt likumprojektus par kriminālatbildību personām, kuras nodarbojas ar sieviešu iesaistīšanu prostitūcijā un nodarbojas ar sieviešu un bērnu tirdzniecību, kā arī ar verdzības un tai pielīdzināmo darbību aizliegumu; 2) pienākums dalībvalstīm informēt citai citu par profesionālajiem sieviešu tirgoņiem; 3) pienākums apkarot šādas darbības: • savešana, piespiešana nodarboties ar prostitūciju vai izvirtību, pat ar personas piekrišanu; • prostitūtas ekspluatācija no trešo personu puses, pat ar prostitūtas piekrišanu; • publisko namu turēšana vai pārvaldīšana, kā arī apzināta publisko namu finansēšana vai piedalīšanās šo namu finansēšanā; • nekustamā īpašuma vai tā daļas izīrēšana vai iznomāšana ar nosacījumu, ka persona zināja, ka šis nekustamais īpašums tiks izmantots prostitūcijas veicināšanai no trešo personu puses; • šo noziedzīgo darbību veikšana vai gatavošanās tām; • līdzdalība minētajos noziedzīgajos nodarījumos. Taču tikai pēc 50 gadiem valstis ne tikai reģionālajā līmenī, bet arī pasaules mērogā ir spējušas vienoties par to, kas ir cilvēku tirdzniecība un migrantu nelikumīga ievešana un kādi būtu šo starptautisko noziegumu nošķiršanas kritēriji. Tas tika izdarīts ar ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību un tās protokolu starpniecību.

2. Mūsdienu starptautiski tiesiskais regulējums - ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību protokoli

ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību protokolos tika noteikti gan šo noziegumu sastāvi, gan arī metodes cīņai ar tiem. Palermo Protokols šobrīd ir kļuvis par vienu no svarīgākajiem starptautiskajiem normatīvajiem aktiem un galvenajiem regulējošajiem dokumentiem cilvēku tirdzniecības apkarošanā un nepieciešamās rīcības definēšanā. Tas tika pieņemts 2000. gada novembrī Palermo (Itālija) ANO Ģenerālās Asamblejas laikā, kur to parakstīja 80 valstis. Palermo Protokols stājās spēkā 2003. gada 25. decembrī. Galvenā Palermo Protokola nozīme ir: - tas ir plaši lietots starptautisks instruments, kas vēršas pret sieviešu tirdzniecību starptautiskā līmenī un ļauj runāt par sieviešu tirdzniecību vienādos terminos ar vienādu definīciju; - tas paredz preventīvos pasākumus, pasākumus upuru aizsardzībai un pasākumus valsts un nevalstisko organizāciju sadarbībai; - tas paredz cilvēku tirdzniecības upuriem iespēju palikt galamērķa valstī. Palermo Protokolā sniegtā cilvēku tirdzniecības definīcija nosaka, ka cilvēku tirdzniecība ir ekspluatācijas nolūkos izdarīta cilvēku savervēšana, pārvadāšana, nodošana, slēpšana vai saņemšana, izmantojot spēku, draudus vai citu piespiešanu, aizvešanu ar varu, krāpšanu, maldināšanu vai citas viltus formas, izmantojot varas pozīcijas vai arī cilvēku neaizsargātību, vai arī dodot vai saņemot maksājumus vai labumus, lai panāktu kādas tādas personas piekrišanu, kurai ir vara pār citu personu. Saskaņā ar šo Protokolu kriminālvajāšanai netiek pakļauti nelegālie migranti, cilvēku tirdzniecības upuri par to, ka viņi ir bijuši šo noziedzīgo darbību objekts, pretējā gadījumā šā tiesību akta pieņemšanas mērķi, ieskaitot cilvēktiesību aizsardzību, tiktu sagrauti jau pašā iedīglī, jo upuri tiktu pielīdzināti noziedzniekiem. Tomēr jāuzsver, ja kāds no upuriem veiks tādas darbības kā savervēšana, pārvadāšana, nodošana, slēpšana vai saņemšana vai arī sekmēs šo darbību veikšanu, tad arī šī persona atradīsies uz apsūdzēto sola kopā ar pārējiem noziedzniekiem, jautājums būs tikai par soda smagumu. Palermo Protokolā ir ietvertas šādas prasības dalībvalstīm: -kriminalizēt cilvēku tirdzniecību un tai līdzīgas darbības, kā arī ieviest attiecīgus soda pasākumus; -veicināt savu pilsoņu vai pastāvīgo iedzīvotāju atgriešanos un uzņemšanu bez liekas vai nepamatotas kavēšanās, kā arī rūpēties par to drošību; -cilvēku tirdzniecības upura atgriešanai atpakaļ uz savu valsti jānotiek, ņemot vērā šīs personas drošības apsvērumus. Vēlams, lai šī atpakaļnosūtīšana būtu brīvprātīga; -tiesībaizsardzības, imigrācijas un citas attiecīgās dalībvalstu institūcijas apmainās ar informāciju nolūkā identificēt cilvēku tirdzniecības organizētājus un upurus, kā arī tos līdzekļus un metodes, ko izmanto organizētās noziedzīgās grupas, lai īstenotu cilvēku tirdzniecību; -nodrošināt vai uzlabot apmācības tiesībaizsardzības, imigrācijas un citām amatpersonām cilvēku tirdzniecības novēršanā, ieskaitot jautājumus par metodēm, kas izmantojamas šādas tirdzniecības novēršanā, tirgotāju kriminālvajāšanā un upuru tiesību aizsardzībā, ieskaitot upuru aizsardzību pret tirgotājiem; -veikt likumdošanas un citus nepieciešamos pasākumus, lai pēc iespējas novērstu komerciālo pārvadātāju transporta līdzekļu izmantošanu cilvēku tirdzniecības noziegumu veikšanai un neievērošanas gadījumā sodītu par to; -veikt pasākumus, lai nodrošinātu izdotajiem ceļošanas vai identitātes dokumentiem tādu kvalitāti, lai tos nevarētu nelikumīgi izmantot, viegli viltot, nelikumīgi mainīt, pavairot vai izdot, kā arī nodrošināt to aizsargāšanu un drošību un novērst nelikumīgu izgatavošanu, izdošanu un lietošanu; -īstenot tādus pasākumus kā pētījumi, informācijas un citas plašsaziņas līdzekļu kampaņas un sociālās un ekonomiskās iniciatīvas, lai novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību. Palermo Protokols ietver arī virkni upuru aizsardzības pasākumu, bet dalībvalstis var izdarīt atrunas attiecībā uz lielāko to daļu.

Paštestēšanas jautājumi 1. Kāda ir „cilvēku tirdzniecības” definīcija? Ar ko cilvēku tirdzniecība kā noziegums atšķiras no nelegālo imigrantu nelikumīgas ievešanas? 2. Kādas ir jēdzienu „cilvēku tirdzniecība” un „verdzība” kopīgās un atšķirīgās pazīmes? 3. Sniedziet cilvēku tirdzniecības upura definīciju? Kādas būtu upura pazīmes? 4. Nosauciet cilvēku tirdzniecības upuru iegūšanas veidus? 5. Nosauciet cilvēku tirdzniecības upuru ekspluatācijas veidus. Kuri, pēc Jūsu domām, ir visizplatītākie? 6. Kāds ir cilvēku tirdzniecības upuru sadalījums pēc dzimumiem saskaņā ar statistiku? Ar ko šāds sadalījums būtu izskaidrojams? 7. Kādās jomās tiek nodarbināti cilvēku tirdzniecības upuri? Kurā no tām, pēc Jūsu domām ir visvairāk nodarbināto? 8. Vai darbs, kas ir obligāts ārkārtēja stāvokļa vai katastrofas gadījumā, kad apdraudēta iedzīvotāju dzīvība vai labklājība, būtu atzīstams par piespiedu darbu? Kādas būtu piespiedu darba pazīmes? 9. Kādos gadījumos dzīvu vai mirušo cilvēku orgānu un audu izņemšana ir atzīstama par prettiesisku?

2. Reģionālie (Eiropas Padomes un Eiropas Savienības) starptautisko tiesību instrumenti cilvēku tirdzniecības apkarošanai un novēršanai

Cilvēku tirdzniecības apkarošana ir cieši saistīta ar valstu sadarbību, it īpaši reģionālajā līmenī. Šīs nodaļas mērķis ir sniegt pārskatu par cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas instrumentiem, kuri tika pieņemti Eiropā divu starptautisko organizāciju – Eiropas Padomes un Eiropas Savienības darbības rezultātā. Tiek īsumā apskatītas šo instrumentu un 1.nodaļā minēto starptautisko līgumu kopīgās un atšķirīgās iezīmes.

2.1. Eiropas Padomes tiesību akti cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas jomā

Savas pastāvēšanas laikā Eiropas Padome pieņēma virkni dokumentu, kuri attiecināmi uz verdzības un cilvēku tirdzniecības apkarošanu. Vispirms būtu atzīmējams Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. pants „Verdzības un piespiedu darba aizliegums”, kas nosaka, ka: • Nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē. • Nevienam cilvēkam nedrīkst likt veikt piespiedu vai obligātu darbu. Termins "piespiedu vai obligāts darbs" neietver: - a) jebkuru darbu, ko parasti liek veikt ieslodzījuma laikā, kas piespriests saskaņā ar šīs Konvencijas 5. panta nosacījumiem, vai nosacītas atbrīvošanas no ieslodzījuma laikā; - b) jebkuru militāra rakstura dienestu vai, ja notiek atteikšanās dienēt pārliecības dēļ tajās valstīs, kur to atzīst, dienestu, kas jāveic obligātā militārā dienesta vietā; - c) jebkuru dienestu izņēmuma stāvokļa vai stihiskas nelaimes gadījumā, kas apdraud sabiedrības dzīvi vai labklājību; - d) jebkuru darbu vai dienestu, kas ietilpst parastajos pilsoniskajos pienākumos. Tad ir atzīmējama virkne Eiropas Padomes dalībvalstu Ministru Komitejas rekomendāciju (aktu, kuriem ir ieteikuma, nevis tiesiski saistošs raksturs): - Rekomendācija Nr. R (91) 11 par bērnu un jauniešu seksuālo izmantošanu, pornogrāfiju, prostitūciju un tirdzniecību; - Rekomendācija Nr. R (97) 13 attiecībā uz liecinieku iebaidīšanu un aizsardzības tiesībām; - Rekomendācija Nr. R (2000) 11 par cilvēku tirdzniecību seksuālas izmantošanas nolūkā, - Rekomendācija Rec (2001) 16 par bērnu aizsardzību pret seksuālu ekspluatāciju; - Rekomendācija Rec (2002) 5 par sieviešu aizsardzību pret vardarbību; un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rekomendāciju: -Rekomendācija 1325 (1997) par sieviešu tirdzniecību un piespiedu prostitūciju Eiropas Padomes dalībvalstīs; - Rekomendācija 1450 (2000) par vardarbību pret sievietēm Eiropā; - Rekomendācija 1545 (2002) par kampaņu pret sieviešu tirdzniecību; - Rekomendācija 1610 (2003) par migrāciju, kas saistīta ar sieviešu tirdzniecību un prostitūciju; - Rekomendācija 1611 (2003) par orgānu tirdzniecību Eiropā; - Rekomendācija 1663 (2004) - Iekšzemes verdzība: kalpones, aukles un līgavas pa pastu Un, visbeidzot, būtu jāatzīmē visjaunākais starptautiskais līgums cilvēku tirdzniecības apkarošanai un novēršanai, kas tika noslēgts Eiropas Padomes ietvaros - Konvencija par cīņu pret cilvēku tirdzniecību . Ņemot vērā starptautisku instrumentu skaitu šī kursa apskatītajā jomā, būtu jāuzdod jautājums- kādi būtu šī līguma ieviestie jauninājumi cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas jomā? Konvencijai ir sekojošie mērķi: - novērst un apkarot cilvēku tirdzniecību, vienlaikus garantējot dzimumu līdztiesību; - aizsargāt tirdzniecības upuru cilvēktiesības, izstrādāt vispārējus pamatnoteikumus upuru un liecinieku aizsardzībai un atbalstam, vienlaikus garantējot dzimumu līdztiesību, kā arī nodrošināt efektīvu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu; - veicināt starptautisko sadarbību pasākumos pret cilvēku tirdzniecību. Atšķirībā no iepriekšējā nodaļā minētajiem starptautiskajiem līgumiem (piemēram, ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību Protokols par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to), šīs konvencijas 2.pants nosaka, ka tā attiecas uz visiem cilvēku tirdzniecības veidiem - valsts iekšienē veiktiem vai starptautiskiem, ar organizēto noziedzību saistītiem vai nesaistītiem. Tādēļ šīs konvencijas piemērošanas joma ir daudz plašāka. Konvencijas 4.pantā noteikta cilvēku tirdzniecības definīcija ir identiska ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību Protokola par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to lietotajai definīcijai. Taču atšķirībā no citiem starptautisko tiesību instrumentiem, ka upura noteikšanas jautājumu atstāj dalībvalstu tiesību aktiem, pirmo reizi Konvencija nosaka, kas būtu uzskatāms par cilvēku tirdzniecības upuri: jebkura fiziska persona, kas pakļauta cilvēku tirdzniecībai . Šajā konvencijā visai liela uzmanība ir pievērsta cilvēku tirdzniecības upuru uzraudzībai un tā ir plašāka, nekā ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību Protokola par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to noteiktā (piemēram, tiek aizsargāti tie upuri, kuri tika tirgoti vienas valsts teritorijā, vai upuri, kuri nesadarbojas ar valsts institūcijām, bet kuriem ir nepieciešama palīdzība. Konvencijas 40.pants ir veltīts tās noteikumu mijiedarbībai ar citiem starptautiskajiem un reģionālajiem tiesību instrumentiem cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā. Tas nosaka, ka: -Konvencija neietekmē tiesības un saistības, kas noteiktas citos starptautiskos dokumentos, kuru puses ir vai kļūs par šīs Konvencijas Pusēm un kuri ietver noteikumus šajā Konvencijā noteiktajos jautājumos, un nodrošina lielāku aizsardzību un palīdzību tirdzniecības upuriem. - Konvencijas Puses viena ar otru var noslēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus par šajā Konvencijā aplūkotajiem jautājumiem ar mērķi papildināt vai stiprināt tās noteikumus vai sekmēt tajā ietverto principu piemērošanu. - Neierobežojot šīs Konvencijas priekšmetu un mērķi un tās pilnīgu piemērošanu ar citām pusēm, puses, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstis (tātad 27 no Eiropas Padomes dalībvalstīm), savās savstarpējās attiecībās piemēro Eiropas Savienības (Eiropas Kopienas) noteikumus tiktāl, ciktāl Eiropas Savienības (Eiropas Kopienas) noteikumi, kas regulē attiecīgo jautājumu, ir piemērojami konkrētajam gadījumam. - Konvencijas neaizskar valstu un atsevišķu personu tiesības, saistības un atbildību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ieskaitot starptautiskās humanitārās tiesības, starptautiskās cilvēktiesības un, jo īpaši, 1951. gada Konvenciju un 1967. gada Protokolu par bēgļu statusu un tajos ietverto neizraidīšanas principu.

2.2. Eiropas Savienības tiesību akti cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas jomā

Pirms uzsākt sarunu par cilvēku tirdzniecības apkarošanu Eiropas Savienības līmenī, jāpiebilst, ka cilvēku tirdzniecība var notikt arī valsts iekšienē, piemēram, nogādājot cilvēkus ekspluatācijas nolūkā no valsts nabadzīgajiem reģioniem uz valsts galvaspilsētu. Šāda situācija iespējama jebkurā pasaules valstī. Tomēr, ņemot vērā izplatību un bīstamību, kādu šis fenomens ir ieguvis pasaules mērogā, valstis vēlas saskaņot apkarošanas politiku tieši starptautiskajā līmenī.

2.2.1. XX gs. 90. gadi — Eiropas Savienības kompetences iegūšana tieslietu un iekšlietu jomā

Kā zināms, personu pārvietošanās brīvība, kā arī brīva preču aprite, kapitāla aprite un pakalpojumu sniegšana ir Eiropas Kopienas izveidošanas stūrakmeņi. Tomēr kā šādas brīvības negatīvā izpausme parādījās virkne noziegumu, kam piemīt transnacionāls raksturs, un tie ir: - nelegāla narkotiku tirdzniecība un kontrabanda; - nelegāla radioaktīvo un kodolvielu tirdzniecība un kontrabanda; - noziegumi, kas saistīti ar nelegālās imigrācijas tīklu; - zagto automašīnu tirdzniecība un kontrabanda; - naudas un citu norēķinu līdzekļu viltošana; - naudas atmazgāšana un ar to saistītās aktivitātes; - terorisms; - cilvēku tirdzniecība un bērnu pornogrāfija. Peļņas ziņā starp minētajiem noziegumu veidiem pirmajā trijniekā var ierindot noziedzīgos grupējumus, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību. Šis nozieguma veids sekmē citu noziegumu izdarīšanu, legalizējot noziedzīgi iegūto peļņu jeb to „atmazgājot”, bet pārdotās sievietes un bērnus var izmantot, piemēram, pornogrāfijas ražošanas vai prostitūcijas nolūkos. Pēc Līguma par Eiropas Savienības izveidi noslēgšanas XX gadsimta 90. gadu vidū Eiropas Savienības Ministru padome sāka izdot kopējās rīcības dokumentus, kuru mērķis ir veicināt dalībvalstu sadarbību cilvēku tirdzniecības apkarošanā. Tomēr šī ir vairāk politiska, nevis juridiska apņemšanās apkarot noziegumu, jo kopējā rīcība neietver obligātos likumdošanas saskaņošanas pasākumus. Tādā veidā starp dalībvalstu krimināllikumiem joprojām ir saglabājušās atšķirības, kas sarežģī tiesībsargājošo iestāžu sadarbību, vienlaikus dodot noziedzniekiem iespēju izstrādāt cilvēku pārvadāšanas maršrutus caur to valstu teritorijām, kurās nav sodu par šādu noziegumu vai kuru sodi ir „maigāki”. Otrais dokumentu veids ir lēmumi par dažādām Eiropas Kopienas finansētajām programmām tieslietu un iekšlietu jomās, kuru darbība bija vērsta pret cilvēku tirdzniecību. Svarīgākās kopējās rīcības un programmas, kas līdz šim bija vai ir vērstas uz cilvēku tirdzniecības apkarošanu, ir šādas: - 1996. gada 25. jūlija Konvencija par Eiropas Policijas biroja izveidi jeb Eiropola Konvencija ; - Padomes 1996. gada 29. novembra Kopējā rīcība 96/700/JHA, ar ko dibina veicinošo un apmaiņas programmu personām, kuras ir atbildīgas par cilvēku tirdzniecības un bērnu seksuālās ekspluatācijas apkarošanu (programma STOP); - Padomes 1996. gada 16. decembra Kopējā rīcība 96/748/JHA par Eiropola Narkotiku nodaļas mandāta paplašināšanu; - Padomes 1998. gada 3. decembra Kopējā rīcība 98/699/JHA par naudas atmazgāšanu, tās līdzekļu un ieņēmumu no noziedzīgajiem nodarījumiem noteikšanu, meklēšanu, „iesaldēšanu”, arestu un konfiskāciju; - Padomes 1998. gada 21. decembra Kopējā rīcība 98/733/JHA par dalības noziedzīgajā organizācijā padarīšanu par noziegumu Eiropas Savienības dalībvalstīs; - Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 24. janvāra lēmums par Kopienas rīcības programmu (DAPHNE programma) 2000.–2003. gadā par preventīvajiem pasākumiem vardarbības pret sievietēm, jauniešiem un bērniem izskaušanai; - Padomes 2002. gada 22. jūlija lēmums 2002/630/TI, ar ko izveido pamatprogrammu par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās (AGIS), (aizstāja programmu STOP, kā arī citas programmas tieslietu un iekšlietu jomā — „Grotius”, „Oisin”, „Hippocrates” un „Falcone”); - Padomes 2003. gada 20. oktobra rezolūcija par iniciatīvām cilvēku, it īpaši sieviešu, tirdzniecības apkarošanai ; - Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Lēmums Nr. 803/2004/EK, ar ko pieņem Kopienas rīcības programmu (2004.–2008. gads), lai novērstu un apkarotu vardarbību pret bērniem, jauniešiem un sievietēm un aizsargātu cietušos un riska grupas (programma „Daphne II”); - Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 779/2007/EK (2007. gada 20. jūnijs ), ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam kā daļu no Vispārējas programmas „Pamattiesības un tiesiskums” izveido īpašu programmu, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret bērniem, jauniešiem un sievietēm un aizsargātu cietušos un riska grupas (programma „Daphne III”); - Padomes 2007. gada 12. februāra lēmums 2007/126/TI, ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam kā daļu no Vispārējās programmas „Pamattiesības un tiesiskums” izveido īpašu programmu „Krimināltiesības”.

2.2.2. Eiropas Savienības dalībvalstu krimināllikumu un kriminālprocesa likumu saskaņošana un upuru aizsardzības nodrošināšana mūsdienās

Pašreiz ir spēkā divi Eiropas Savienības tiesību akti, kuri tieši attiecas uz cilvēku tirdzniecības jautājumu : 1) Padomes 2002. gada 19. jūlija Pamatlēmums 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu . Šis Eiropas Savienības tiesību akts ievieš dažus daudz konkrētākus pasākumus cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā par tiem, kuri ir noteikti Palermo Protokolā, piemēram, nosaka minimālos soda mērus, specifiskos juridisko personu kriminālatbildības un kriminālsodu nosacījumus, jurisdikcijas jautājumus. Minētais dokuments nosaka, kādi pasākumi katrai ES dalībvalstij ir jāveic sekojošo noziedzīgu darbību iekļaušanai krimināllikumos un kriminālprocesuālajos likumos: 1. Personas vervēšana, pārvadāšana, nodošana, izmitināšana, vēlāka uzņemšana, tajā skaitā kontroles pār šo personu maiņa vai nodošana: - lietojot piespiedu līdzekļus, spēku vai draudus, ieskaitot nolaupīšanu, vai - lietojot viltu vai krāpšanu, vai - ļaunprātīgi izmantojot varu vai neaizsargātības stāvokli situācijā, kad personai nav citas īstas un pieņemamas izvēles, kā tikai pakļauties šai ļaunprātīgajai izmantošanai, vai - piedāvājot vai akceptējot maksājumus vai priekšrocības, lai saņemtu kādas personas piekrišanu, kurai ir vara pār citu personu, ar mērķi ekspluatēt šīs personas darbu vai pakalpojumus, tajā skaitā vismaz tādā veidā kā piespiedu vai obligāts darbs vai pakalpojumi, vergošana vai darbības, kas līdzīgas verdzībai vai dzimtbūšanai, vai ar mērķi ekspluatēt citas personas prostitūcijas vai citādu seksuālās izmantošanas formu nolūkos, tajā skaitā pornogrāfijai. Ja iepriekš minētās darbības attiecas uz bērnu (personu līdz 18 gadu vecumam), tās atzīstamas par cilvēku tirdzniecību un kā tādas sodāmas arī tad, ja neviens no 1. punktā minētajiem līdzekļiem nav lietots. Pamatlēmumu pēc tā spēka un darbības principa var salīdzināt ar direktīvu. Tas nozīmē, ka katrai dalībvalstij ir jāveic attiecīgie likumdošanas pasākumi tās mērķu un uzdevumu sasniegšanai, bet šo dalībvalstu iestādes var noteikt to sasniegšanas formas un metodes. Tādā veidā visām dalībvalstīm, tajā skaitā arī Latvijai, bija: 1. Jāveic grozījumi Krimināllikumā un jānodrošina: - minimālo kriminālsodu saskaņošana. Katra dalībvalsts veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka cilvēku tirdzniecība ir sodāma ar brīvības atņemšanu ar maksimālo piespriesto termiņu ne mazāku par astoņiem gadiem; - juridisko personu atbildība. Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu, ka juridiskās personas var tikt atzītas par atbildīgām par cilvēku tirdzniecības noziegumiem, kuri ir izdarīti, darbojoties to vārdā vai individuāli kā juridiska persona vai struktūrvienība, kurai ir vadošais amats (pozīcija) juridiskās personas izpildinstitūcijā, balstoties uz: -juridiskās personas pārstāvības tiesībām; -tiesībām pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā; -tiesībām īstenot kontroli juridiskās personas ietvaros. Turklāt juridiskā persona var tikt atzīta par atbildīgu gadījumos, kad uzraudzības vai kontroles trūkums no tās darbinieku puses padarīja iespējamu noziegumu izdarīšanu par labu tai juridiskajai personai, kuras pakļautībā ir šī persona. Šī atbildība nedrīkst izslēgt fizisko personu kriminālvajāšanu, kuras ir noziegumu izpildītāji, uzkūdītāji vai līdzziņotāji. Dalībvalstij ir jānodrošina sankciju piemērošana juridiskajām personām, ietverot krimināltiesiska vai nekrimināltiesiska rakstura naudassodus, kā arī citas sankcijas, tādas kā: -tiesību uz sociālajiem pabalstiem vai valsts palīdzību atņemšana; -tiesību veikt komercdarbību atņemšana uz laiku vai pastāvīgi (uz mūžu); -nodošana tiesu iestāžu uzraudzībā; -tiesas lēmums par juridiskās personas likvidāciju. 2. Jurisdikcijas jautājumi. Katrai dalībvalstij ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai noteiktu tās jurisdikciju attiecībā uz cilvēku tirdzniecību, ja: a) nodarījums ir pilnībā vai daļēji izdarīts šīs valsts teritorijā vai b) likumpārkāpējs ir tās pilsonis (valstspiederīgais), vai c) nodarījums ir izdarīts tādas juridiskas personas labā, kas reģistrēta šīs dalībvalsts teritorijā. Bet dalībvalsts var nolemt, ka situācijā, ja attiecīgais nodarījums ir veikts ārpus tās teritorijas, tikai īpašos gadījumos vai apstākļos piemēros vai nepiemēros b vai c punktā paredzētos jurisdikcijas noteikumus. Dalībvalsts, kura saskaņā ar tās likumiem neizdod tās pilsoņus (valstspiederīgos), veic vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu tās jurisdikciju un attiecīgos gadījumos veiktu kriminālvajāšanu attiecībā uz cilvēku tirdzniecību, ja to izdarījuši tās pilsoņi (valstspiederīgie) ārpus tās teritorijas. 3. Procesuālie jautājumi. Dalībvalstis nodrošina to, ka izmeklēšana un kriminālvajāšana attiecībā uz cilvēku tirdzniecību nav atkarīga no nodarījumā cietušās personas paziņojuma vai sūdzības. 4. Bērni, kuri cietuši cilvēku tirdzniecībā, ir jāuzskata par īpaši neaizsargātiem cietušajiem saskaņā ar Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmumu 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā , kas attiecīgi nozīmē īpašu standartu piemērošanu attiecībā uz viņiem. Turklāt, ja cietušais ir bērns, katra dalībvalsts veic visus iespējamos pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgu palīdzību arī viņa ģimenei. 2) Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/81/EK par uzturēšanās atļauju, ko izdod trešo valstu valsts piederīgām personām, kuras ir cilvēku tirdzniecības upuri vai kurām ir palīdzēts nelegāli imigrēt un kuras sadarbojas ar kompetentajām iestādēm, ir līdz šim jaunākais Eiropas Savienības tiesību akts cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas jomā . 1. Direktīvas 2004/81/EK mērķis bija noteikt nosacījumus, ar kādiem uz ierobežotu laiku, kas saistīts ar attiecīgo valsts tiesas procesu ilgumu, tiktu piešķirta uzturēšanās atļauja trešo valstu valsts piederīgajiem, kuri sadarbojas cīņā pret cilvēku tirdzniecību vai pret darbībām, kas veicina nelegālo imigrāciju. 2. Eiropas Savienības dalībvalstīm, transponējot šis direktīvas normas, ir tiesības izvēlēties, vai piemērot šo direktīvu tikai trešo valstu valsts piederīgajiem, kas ir vai ir bijuši ar cilvēku tirdzniecību saistītu nodarījumu upuri (turpmāk tekstā — upuri), — pat tad, ja tie nelikumīgi iebraukuši dalībvalsts teritorijā, vai piemērot šo direktīvu ne vien cilvēku tirdzniecības upuriem, bet arī trešo valstu valsts piederīgajiem, kas bijuši iesaistīti darbībās, kuras veicina nelegālo imigrāciju. Jebkurā gadījumā direktīvas aizsardzības subjekts ir pilngadīgā persona, bet izņēmuma kārtā dalībvalstis var izlemt piemērot šo direktīvu nepilngadīgajiem saskaņā ar nacionālajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem. Latvija izvēlējās to piemērot tikai cilvēku tirdzniecības upuriem un to pavadībā esošajiem nepilngadīgajiem. Direktīvas preambulas 4. punktā ir īpaši uzsvērts, ka tā „neierobežo aizsardzību, kādu piešķir bēgļiem, personām, kas saņem alternatīvo aizsardzību, un personām, kas meklē starptautisku aizsardzību saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem bēgļu tiesību jomā, kā arī tā neierobežo citus cilvēktiesību dokumentus”. Visbeidzot ir jāsaka arī, ka minētās direktīvās 5. pantā ir īpaši uzsvērts, ka tā „neliedz dalībvalstīm pieņemt vai uzturēt labvēlīgākus noteikumus attiecībā uz personām, uz kurām attiecas šī direktīva”. 3. Ja dalībvalsts kompetentās iestādes uzskata, ka uz upuriem var attiekties šīs direktīvas darbības joma, tās informē attiecīgo personu par iespējām, kas tiek piedāvātas saskaņā ar šo direktīvu. Direktīva paredz dalībvalstij izvēles iespēju — noteikt nacionālajos tiesību aktos, ka šādu informāciju var sniegt arī nevalstiska organizācija vai asociācija, kuru tam speciāli pilnvaroja attiecīgā dalībvalsts. 4. Dalībvalstij ir jānodrošina, ka upuriem tiek piešķirts tā sauktais nogaidīšanas periods, kas ļautu viņiem „atgūties un izbēgt no nodarījumus izdarījušo personu ietekmes, lai viņi varētu pieņemt uz vispusīgas informācijas balstītu lēmumu sadarboties vai nesadarboties ar kompetentajām iestādēm”. Šā perioda ilgumu un sākuma brīdi nosaka saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību aktiem. Nogaidīšanas perioda laikā, kā arī gaidot kompetento iestāžu lēmumu, attiecīgajiem upuriem ir jābūt pieejamiem: - sadzīves apstākļiem, kas var nodrošināt viņu iztiku un pieeju neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai gadījumā, ja viņiem nav pietiekamu līdzekļu; - visneaizsargātāko personu (piemēram, invalīdu) īpašo vajadzību nodrošinājumam. Šajā nodrošinājumā var ietilpt — „vajadzības gadījumā un ja valsts tiesību akti to paredz” — arī psiholoģiskā palīdzība; - vajadzības pēc drošības un aizsardzības nodrošināšanai; - vajadzības gadījumā — tulkotāja un tulka pakalpojumiem; - bezmaksas juridiskajai palīdzībai, ja tāda paredzēta ar dalībvalsts tiesību aktiem, sniedzot to saskaņā ar nacionālajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem; - nepieciešamā palīdzība gadījumos, ja nav iespējams izpildīt pret viņiem vērstu izbraukšanas rīkojumu. Šie nosacījumi ir jāpiešķir arī pēc uzturēšanās atļaujas izsniegšanas. Ir jāatzīmē un Direktīvā 2004/81/EK tas ir īpaši uzsvērts, ka nogaidīšanas periods nerada personai, kura tiek uzskatīta par upuri, tiesības uz uzturēšanos dalībvalstī. Dalībvalsts var jebkurā laikā pārtraukt nogaidīšanas periodu, ja kompetentās iestādes konstatējušas, ka persona „aktīvi, brīvprātīgi un pēc savas iniciatīvas atjaunojusi sakarus” ar noziedzniekiem, vai arī ar sabiedrisko kārtību un valsts drošības aizsardzību saistītu iemeslu dēļ. 5. Pēc nogaidīšanas perioda beigām vai ātrāk dalībvalstij ir jāapsver: - iespēja, ko izmeklēšanai vai tiesas procesam dotu upura uzturēšanas atļaujas dalībvalsts teritorijā pagarināšana, un - vai viņš/viņa parādījis nepārprotamu nodomu sadarboties, un - vai viņš/viņa pārtraucis visas attiecības ar personām, ko tur aizdomās par darbībām, kas ir saistītas ar jau minētajām noziedzīgajām darbībām. Dalībvalstīm jāapsver iespēja saskaņā ar to tiesību aktiem piešķirt uzturēšanās atļauju ar citu pamatojumu tādiem trešo valstu valsts piederīgajiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, bet „kas neatbilst vai arī vairs neatbilst tajā paredzētajiem nosacījumiem, kā arī viņa/viņas ģimenes locekļiem vai personām, kas tiek uzskatītas par viņa/viņas ģimenes locekļiem”. Uzturēšanās atļauja ir derīga vismaz sešus mēnešus. To pagarina, ja aizvien ir izpildīti iepriekš minētie nosacījumi. Uzturēšanās atļauju nepagarina, ja vairs netiek izpildīti Direktīvas 2004/81/EK nosacījumi vai arī ar kompetento iestāžu pieņemtu lēmumu ir izbeigti attiecīgie tiesas procesi. Uzturēšanās atļauju var atsaukt jebkurā laikā, ja vairs netiek izpildīti izdošanas nosacījumi, it īpaši šādos gadījumos: - ja tās turētājs ir aktīvi, brīvprātīgi un pēc savas iniciatīvas atjaunojis sakarus ar personām, kuras tiek turētas aizdomās par darbībām, kas ir saistītas ar iepriekš minētajām noziedzīgajām darbībām, vai - ja kompetentā iestāde uzskata, ka sadarbība no upura puses ir krāpnieciska vai arī viņa/viņas sūdzības ir krāpnieciskas vai nepatiesas, vai - ar sabiedrisko kārtību un valsts drošības aizsardzību saistītu iemeslu dēļ, vai - ja upuris pārstāj sadarboties, vai - ja kompetentās iestādes izlemj pārtraukt tiesas procesus. 6. Dalībvalstīm ir jānodrošina uzturēšanās atļaujas turētājiem pieeja darba tirgum, arodmācību programmām un izglītībai uz visu uzturēšanas atļaujas derīguma laiku. Tām ir jānodrošina arī pieeja tādām esošām programmām vai shēmām, ko nodrošina dalībvalstis vai nevalstiskas organizācijas vai asociācijas, kam ir īpaši nolīgumi ar dalībvalstīm, kuru mērķis ir nodrošināt viņu atgriešanos normālā sabiedriskā dzīvē, ieskaitot — vajadzības gadījumā —kursus, kas paredzēti, lai uzlabotu viņu profesionālās iemaņas vai palīdzētu viņiem sagatavoties atgriezties viņu izcelsmes valstī. 7. Visbeidzot Direktīva 2004/81/EK paredz speciālos nosacījumus attiecībā uz nepilngadīgajiem (tie darbojas tikai tajās dalībvalstīs, kuras izmantoja izvēles iespēju attiecināt Direktīvas prasības uz nepilngadīgajiem): - piemērojot šo direktīvu, dalībvalstij „pienācīgi” jāņem vērā bērna intereses. Tām ir jānodrošina, lai procedūra būtu atbilstoša bērna vecumam un briedumam. Jo īpaši dalībvalstis var pagarināt nogaidīšanas periodu, ja uzskata, ka tas ir bērna interesēs; - dalībvalstīm ir jānodrošina, lai nepilngadīgajiem būtu pieeja izglītības sistēmai ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts valsts piederīgajiem. Dalībvalstis var paredzēt, ka šāda pieeja jāattiecina tikai uz valsts izglītības sistēmu; - attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pieaugušo pavadības — dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu viņu personību, valsts piederību un faktu, ka viņi ir bez pavadības. Tām ir jādara „viss iespējamais, lai atrastu viņu ģimenes, cik ātri vien iespējams, un [dalībvalstis] nekavējoties veic nepieciešamos pasākumus, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem nodrošinātu likumīgo pārstāvību, ieskaitot pārstāvību kriminālprocesā, ja nepieciešams”.

2.2.3. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas noteikumi par cilvēku tirdzniecības apkarošanu

Eiropas Savienības Pamattiesību hartai ir tikai politiski saistošs raksturs. Taču ir jāatzīmē, ka tā ir tiesību avots, kuru savas argumentācijas pamatošanai izmanto gan Eiropas Kopienu Tiesa, gan — Latvijas gadījumā — Satversmes tiesa. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 5. pantā „Verdzības un piespiedu darba aizliegums” būtībā tiek runāts par trim jēdzieniem: a) verdzības vai kalpības aizliegumu; b) piespiedu vai obligātā darba aizliegumu; c) cilvēku tirdzniecības aizliegumu. Diemžēl iepriekšminētā Harta, kas netiek uzskatīta par tiesiski saistošu, nesniedz cilvēku tirdzniecības jēdziena definīciju. Tomēr, pētot ES tiesību aktu sarakstu, uz kuriem balstījās Hartas izstrādātāji, var secināt, ka par avotu kalpojusi Eiropola Konvencija. Tā nosaka, ka „cilvēku tirdzniecība ir personas pakļaušana reālai un nelegālai citu personu varai, izmantojot vardarbību vai draudus vai ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli vai atkarību, īpaši, lai izmantotu prostitūcijā, seksuāli izmantotu nepilngadīgos vai veiktu seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem vai, lai tirgotos ar pamestiem bērniem. Šie izmantošanas veidi ietver arī bērnu pornogrāfijas materiālu ražošanu, pārdošanu vai izplatīšanu”.

Paštestēšanas jautājumi 1. Kādas būtu Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdzniecību noteiktā regulējuma atšķirības salīdzinot ar šī kursa 1. nodaļā minētajiem starptautiskajiem līgumiem? 2. Kādi ir galvenie iemesli, kādēļ Eiropas Savienība pievērsās sava regulējuma izstrādei cilvēku tirdzniecības apkarošanai un novēršanai? Nosauciet minētā Eiropas Savienības regulējuma jomas/objektus? 3. Kāds ir Eiropas Savienības dalībvalstu kriminālsodu, kas ir piemērojami par cilvēku tirdzniecību, saskaņošanas mērķis? 4. Kādos gadījumos Eiropas Savienības tiesību akti paredz iespēju cilvēku tirdzniecības upurim saņemt uzturēšanās atļauju Eiropas Savienības dalībvalstī? Vai šādu atļauju var saņemt upuris-Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis citā dalībvalstī? 3. Latvijas Republikas tiesiskais regulējums Iepriekšējās nodaļās apskatīto tiesisko instrumentu ievērošanas un piemērošanas efektivitāte lielā mērā ir atkarīgā no to prasību ieviešanas to dalībvalstu nacionālā tiesiskā regulējuma līmenī. Šīs nodaļas mērķis ir sniegt pārskatu par cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas regulējumu Latvijas Republikā, uzskatāmi parādot nacionālā un starptautiski tiesiskā regulējuma saikni un mijiedarbību.

Valsts informatīvais resurss par cilvēktirdzniecības mazināšanas tēmu un aktualitātēm Latvijā